Bez nosaukuma, Mākslas detektīvi VI

Stāstam, kas šoreiz aicina doties ceļojumā abstraktā ekspresionisma korifeja Marka Rotko (1903—1970) gleznu pasaulē, dots tāds pats nosaukums kā 1951. gadā tapušajai Rotko gleznai, kurā nokļūst mazie detektīvi, — “Bez nosaukuma”.

Stāsts mazajiem lasītājiem ļauj no jauna sastapties ar jau labi pazīstamo mākslas detektīvu trijotni — Teo, Pogu un Komatu —, kurai jāveic nepieredzēti sarežģīta izmeklēšana. Teo un Poga ir paaugušies, un sarežģītais tīņu vecums viņu ciešajā savienībā ir iezīmējis plaisu, taču abi ir spiesti apvienoties, lai dotos meklēt bez vēsts pazudušu skolasbiedreni un tostarp paveiktu vēl kādu ne mazāk svarīgu svarīgu uzdevumu — izglābtu savu draudzību.

Ilustrācijas un dizains: Elīna Brasliņa

Man vienmēr šķitis, ka bērnu un jauniešu grāmatās ir jārunā par emocijām — ne tikai par pozitīvajām, bet arī par dusmām, skumjām, grūtsirdību — par dzīves galīgumu, nāvi un citām robežsituācijām, kas palīdz “ieraudzīt” dzīvi. Šāda literatūra palīdz saprast, kāpēc, piemēram, mamma vai tētis reizēm jūtas bēdīgi, un sagatavo vecumposmam, kad bērni paši ies cauri sev vēl nepazīstamu emociju vētrām. Marka Rotko mākslas pamatā ir tikai un vienīgi mākslas skatītāja emocijas — nekā cita, tāpēc šoreiz stāsts vairāk ir par “mums” nekā par “viņu” — Mākslinieku. Tuvojoties pusaudžu vecumam, lasītāji stāstā varēs atpazīt savus emocionālos stāvokļus, kurus paši bieži vien nespēj nosaukt vārdā, atstājot tos “bez nosaukuma” karājoties gaisā kā tumšu negaisa mākoni. Taču es nedomāju, ka par drūmām emocijām būtu jāraksta drūmi stāsti — es tādus negribētu lasīt. Tāpēc grāmatā “Bez nosaukuma” šīs tēmas risinātas ar vieglumu un asprātību, kas ir visas “Mākslas detektīvu” sērijas iezīme un vienlaikus iedrošina lasītāju pieņemt, ka visām emocijām ir tiesības pastāvēt, tāpat kā mākslai, — pat ja vienmēr būs kāds, kas Rotko gleznu priekšā pamanīsies apgalvot, ka viņš “arī tā mācētu”. - Luīze Pastore